top of page
ZAĻĀ BAZNĪCA
PAR BAZNĪCU
Sēlpils Evanģēliski Luteriskā baznīca no priekšpuses.
Skats uz Sēlpils Evanģēliski Luteriskās baznīcas logiem.
Sēlpils Evanģēliski Luteriskā baznīca no priekšpuses.
1/2
Šī, Sēlpils Evanģēliski Luteriskā baznīca, iespējams, ir otrā mūra baznīca Sēlpilī, spriežot pēc hronikām. Tā tika uzcelta 1850.gadā. Abos pasaules karos frontes ir gājušas cauri Sēlpilij un katru reizi šīs baznīcas tornis ir bijis mērķis uzbrukumam. Pēc Pirmā Pasaules kara materiālais stāvoklis nebija vairs īpaši labs un vietējais amatnieks ļoti vienkārši atjaunoja gan altāri, gan balkonu. Kad nāca otrais pasaules karš, baznīca atkal nokļuva frontes līnijā un atkal tika nopostīta. Tomēr, ne tik ļoti kā iepriekš. Tika sašauts jumts un ārsienas. Pēc Otrā Pasaules kara Draudze centās atjaunot jumtu un labot sienas, bet, kad iestājās Padomju iekārta, bija ļoti maz cilvēku un resursu, kā arī bija jāmaksā lieli nodokļi. Taču naudiņas draudzei bija ļoti maz, un draurdze tika slēgta. Baznīcas durvis tika atlauztas un jebkurš varēja iet un postīt. Kad draudzes sastāvs atjaunojās, 1998.gadā, sākās domas par baznīcas atjaunošanu.
Draudze nomāja mazu namiņu centrā, par cik baznīca bija tikai drupas. Bija tikai sienas zem klajas debess. Dievkalpojumi nevarēja notikt. Iznomātais namiņš centrā, kurš tika īrēts no pašvaldības, bija ļoti mazs un šaurs, bet draudze bija neliela, tāpēc vietas pietika visiem. Šajā namiņā notika dievkalpojumi. Vienu reizi vasarā dievkalpojums bija noticis baznīcā, pirms tās restaurēšanas. ‘‘Vasarā, kad bija jauks laiks, jūlijā, kad ziedēja te blakus esošās liepas, bija ārkārtīgi jauki arī tajās drupās.’’ atcerās Ligita.
Skats no augšas uz Sēlpils Evanģēliski Luteriskās baznīcas iekšieni..
Skats uz Sēlpils Evanģēliski Luteriskās baznīcas fotoattēlu ‘’kādreiz’’ un telpu tagad.
Skats uz sānu no Sēlpils Evanģēliski Luteriskās baznīcas sēdvietām.
Skats no augšas uz Sēlpils Evanģēliski Luteriskās baznīcas iekšieni..
1/3
LIGITAS STĀSTS
Ligita Ašme ir Sēlpils Evanģēliskās Luteriskās draudzes priekšniece. Darba gaitas viņai ir beigušās un pašlaik viņa dzīvo Sēlpilī. Pēc profesijas Ligita bija kultūras darbinieks, pasākumu organizators. Pēc darba gaitas beigām viņa atnāca dzīvot uz tēva mājām, kas atrodās kilometra attālumā no dievnama. Tas ļauj Ligitai darboties draudzē uz pilnu slodzi. Ligita 2000.gadu sākumā iesaistījās draudzes dzīvē kā vienkāršs apmeklētājs. Kā draudzes priekšnieci Ligitu izvirzīja tajā brīdī, kad draudzei nebija priekšnieka. Draudzē ir 30 cilvēki. Liela daļa cilvēku draudzē ir jauni cilvēki, kuriem ir darbs un mazi bērni. Atlikusī daļa ir veci cilvēki, kuri nespētu veikt šos priekšnieka pienākumus pietiekami aktīvi. Tā nu Ligita uzņēmās šo priekšnieka amatu.
Ligita Ašme uz Sēlpils Evanģēliski Luteriskās baznīcas fona.
Ligitas Ašmes (Sēlpils Evanģēliski Luteriskās baznīcas priekšnieces) portrets.
Ligita Ašme uz Sēlpils Evanģēliski Luteriskās baznīcas fona.
1/2
BAZNĪCAS RESTAURĀCIJA
Esot draudzes priekšniece, Ligita sāka ar dievkalpojumu organizāciju, un nonāca līdz baznīcas restaurēšanas pieteikšanu Eiropas līderu programmā 2016.gadā. ‘‘Tas ir tāds brīnums, jo man īstenībā nav tāds raksturs, lai organizētu tādus celtniecības pasākumus, kā šeit. Es pat to neaptvēru, bet Dievs laikam izdomāja, ka varētu izdarīt, un vajadzētu.’’ sacīja Ligita par to, kad negaidīti saņēma zvanu par iespēju iesniegt projektu. Neskatoties uz to, ka daudz cilvēku šaubījās un neticēja, ka no drupām var kaut kas tapt, šo projektu apstirpināja, un draudze ieguva naudu baznīcas sakopšanai.
Skats uz Sēlpils Evanģēliski Luteriskās baznīcas altāru no sāna.
Skats no Sēlpils Evanģēliski Luteriskās baznīcas altāra uz telpu.
Skats uz Sēlpils Evanģēliski Luteriskās baznīcas altāru no priekšpuses.
Skats uz Sēlpils Evanģēliski Luteriskās baznīcas altāru no sāna.
1/3
Lai gan viņiem tika piešķirti 30 000 EUR, baznīcas sakopšanai bija vajadzīgi 60 000 EUR. ‘‘Draudzei bija jāsavāc vēl šie 30 000, kas likās neiespējamā misija, bet tas bija Dieva plāns, ka šij baznīcai jātiek sakoptai, atjaunotai,’’ stāsta Ligita, ‘‘un brīnumainā kārtā mēs savācām šīs naudiņas ar ziedotājiem’’. Galvenā iecere bija ielikt jumtu, lai drupas neturpinātu brukt. Taču, kad lika jumtu, apmali nobetonēja un nobrucināja tās apmetumu, kas krīt un drūp. Baznīcas iekšienē un ārienē bija aptuveni metra augstumā sabiruši apmetuma un akmens gabali. Tāpēc nākotnes plānos ietilpst mūra nostiprināšana, kas prasa ļoti daudz līdzekļu. Pašlaik iekonservēts ir arī baznīcas tornis, kurš ir aiztaisīts. Logi un durvis pārklāti, jo kara laikā ar šāviņiem tas tika sacaurumots. Nākotnē draudzei ir sapnis rekonstruēt šo torni un uzlikt atpakaļ zvanu, lai cilvēki dzird, ka zvana zvans un notiek dievkalpojumi. ‘‘Lielais labums mūsu baznīcai ir tas, ka tā vienmēr ir atvērta, mums nav nekādas greznās iekārtas un tādas lietas, kas ir “normālās baznīcas”. To cilvēki izmanto un par to arī ir vislielākais prieks.’’ stāsta Ligita.
Stāstu veidoja Rīgas Stradiņa universitātes studenti - Mārtiņš Grāvītis, Rūdolfs Emīls Smeilis, Karīna Grecka, Polina Vjatkina I © 2021
bottom of page